un vārdi nomaldās un nevar tikt līdz lūpām kaut kāds jau vienmēr gadās priekšā bet tas aklais ceļš līdz esamības drupām caur nenosauktām vietām vairāk ved skats apmācas un vienā naktī nolīst viss mūsu laikā saklusētais zelts un lai tas zūd vēl divtik varu solīt pret nepateikto lēts tas top un velts aust vieglāks rīts un debesis kā rudzupuķes ziedos tu savu nepateikto paņēmi tur līdz man vispirms bendēm jāiemācās piedot
