kā zeķi bez pāra kāds pasauli manu ārda stiepj viltību tīklus ber ceļā zalkšu vārdus zog laiku no apcirkņiem tā jau pustukšiem un izdāļā gaiļiem suņiem rukšiem zog gaisu pa kluso kā nagla ritenī iedūrusies līdz elpai sāk trūkt un vējam burās tam glābšanas plostam kam krampjaini pieķēries turos ūūū jēē ūūū jēēēē cik siltas tās zeķes gandrīz vairs neatminos kā dieva sandaļu pēdas egejas jūras viļņos un šaubām basām samīdot ilūzijas vienmēr vērts taisnību zināt kā okarti nevēlos ticību papildināt
